Measure your ability to perceive, use, understand, and manage emotions.
Termins plaši ienāca apritē pēc Daniela Golmena 1995. gada grāmatas, bet zinātnisko pamatu agrāk lika Pīters Salovijs un Džons Meijers. Viņu definīcija ir ievērojami šaurāka par populāro: emocionālā inteliģence ir spēja uztvert emocijas, izmantot tās domāšanai, saprast to dinamiku un tās regulēt. Četras spējas, nevis labu rakstura īpašību kopums.
Šī atšķirība ir principiāla. Populārās versijas bieži jauc emocionālo inteliģenci ar labvēlīgumu, optimismu vai motivāciju — bet tās jau ir personības iezīmes, ko mēra „Lielais piecinieks“.
Uztvere — precīza emociju nolasīšana no sejām, balss un situācijas. Izmantošana — prasme novirzīt savu emocionālo stāvokli uz vajadzīgo uzdevumu, piemēram, izmantot pacēlumu radošam darbam. Sapratne — zināšanas par to, kā emocijas pāriet viena otrā un kas tās izraisa. Regulēšana — spēja pārvaldīt savas un citu emocijas, tās neapspiežot.
No četriem zariem tieši regulēšana visspēcīgāk saistīta ar reāliem dzīves iznākumiem, un tieši tā padodas visgrūtāk. Iemesls ir fizioloģisks: emocionālā reakcija amigdalā rodas ātrāk, nekā prefrontālā garoza paspēj to novērtēt. Tāpēc dažu sekunžu pauze pirms atbildes nav padoms no populāras grāmatas, bet veids, kā ļaut lēnākajai sistēmai panākt ātrāko.
Pētījumi par afektīvo marķēšanu rāda, ka pats precīzas emocijas nosaukšanas akts samazina tās intensitāti — amigdalas aktivitāte krītas. Atšķirība starp „man ir slikti“ un „esmu vīlies, jo gaidīju citu“ ir izmērāma: otrais variants sevī jau nes norādi, ko darīt.
Atšķirībā no IQ, kas ir diezgan noturīgs, emocionālā inteliģence manāmi padodas trenēšanai. Attīstības programmu metaanalīzes rāda reālu, kaut arī mērenu progresu. Visvairāk dod nevis lasīšana par emocijām, bet prakse: regulāra savu stāvokļu nosaukšana un apzināta pauze pirms reakcijas.